Ieva Štāle

Patiess stāsts: mammas pieredze, dēla skatījums un speciālista viedoklis. Intas dēls pēc mazas lauku vides pamatskolas iestājās ģimnāzijā, viņa bija lepna par puisi. Bet tad puika “iekrita” videospēļu varā. Kā mamma jutās, ko tagad par to domā viņas jau pieaugušais dēls un speciālista viedoklis. 

Drāma mammas galvā

“Iespējams, puika nevarēja īsti iejusties pilsētas bērnu vidū. Nav tā, ka nebija draugu vispār, bet puisis “sabojājās” - iekrita videospēļu slazdā,” savas pieredzes stāstu uzsāk Inta, viņa turpina: “Mums katram mājās bija savs dators un dēls neslēpa, ar ko nodarbojas brīvajā laikā. Spēlē vide-ospēles ar šaušanas elementiem. Tomēr laiks, ko viņš pavadīja internetā sāka izstiepties plašumā un spēles ievilkās līdz četriem, pieciem rītā.”

Inta nav bijusi agresīvi noliedzoša, datoru nav atņēmusi, vien ar dēlu runājusi par to, ka viņš no-dara pāri sev, tik maz gulēdams. Sirds nemierīga, tomēr vēl ne tik satraukta līdz brīdim, kad mamma aizgājusi uz vecāku sapulci skolā, kur atklājies -  izrādās, puika no rīta it kā aiziet uz skolu, bet aiz stūra nogaida, kad mamma aiztrauksies uz darbu un tad – hops! – atpakaļ mājās. Tik daudz nobastotu stundu! Toreiz mājās bijušas smagas pārrunas... Puika ar videospēlēm it kā mazliet piebremzēja. Vasaras brīvlaikā viņš pats pieteicās darbam lielveikalā par plauktu kārtotāju. “Veikala vadītāja viņa čaklumu novērtēja un aicināja pagarināt darba līgumu uz visu vasaru. Puisis pelnīja naudiņu, vakaros bija noguris un tik ilgi vairs nesēdēja pie datora. Saņēma savu pirmo lielo algu. Cerēju, ka vismaz palīdzēs man ar rēķinu apmaksu. Palīdzēja ar, nevaru noliegt, bet ar mazu daļiņu. Jo teju visu nopelnīto ne mazo naudiņu samaksāja par jaunas datora klaviatūras iegādi! Pats puika lepns: “Mammu, nāc iemēģini jauno klaviatūru – cik forša!” Visi taustiņi ar kaut kādām “uguntiņām”, man acīs skrien zvaigznītes pēc divu minūšu mēģinājumiem ar tādiem rakstīt.” Tagad Inta smejot atceras –darbā sava uzņēmuma IT speciālistiem izkratījusi sirdi. Pie IT puišiem atnākusi arī cita kolēģe “paraudāt uz pleca”. Tikai kolēģes dēls tai pašā 17-gadnieka vecumā pēc vasarā sapelnītās naudiņas vecajam autiņam uzlicis lietos diskus... “Lieki piebilst, kā foršie IT kolēģi par mums arī pazobojās. Tagad to atceros kā anekdoti,” teic Inta.

Bet kur puika domā doties pēc ģimnāzijas tālāk – stāsties augstskolā vai ies uz lielveikalu strādāt par krāvēju? Izrādījies, ka puika mērķē uz trim augstskolas fakultātēm un ir cieši nolēmis iekarot budžeta vietas. “Iestājās arī, iekļuva budžeta grupā. Cita vide, acīmredzot, aizraujoša, jauni draugi un datorspēles sāka izkonkurēt studentu jaunatnes piedzīvojumi brīvā dabā. Ir pabeidzis maģistratūru, šoruden uzsāks studijas doktorantūrā. Viņam ir labs darbs,” gandarīta ir Inta, vēl viņa piebilst: “Neērti atzīt - tagad gan, tiklīdz datorā nepieciešamas specifiskākas prasmes, jāsauc palīgā dēls, pati netieku galā. Bet bija taču laiki, kad es burtiski ienīdu datoru un visu, kas ar to saistīts! Varbūt es savulaik pārspīlēju un dēla aizraušanos uztvēru saasināti?”

Nevainot datorspēles!

Intas dēls Jānis, kuram nu jau 25 gadi, piekrita komentēt mammas pārdzīvoto, uzreiz arī piebilstot – daudzviet mamma notiekošo uztvērusi pārspīlēti: “Cēloņi nav meklējami datorā vai datorspēlēs, bet gan vecāku un bērna savstarpējās attiecībās, nespējā sarunāties, apkārtējā vidē un apstākļos, taču vecākiem tas bija pats vienkāršākais solis – vainot datorspēles un pašu bērnu par visu, kas ģimenē norisinās ne pēc sabiedrības ideāliem. Konkrētajā dzīves posmā man dators bija vienkāršākais un interesantākais laika pavadīšanas veids, jo dažādu apstākļu dēļ nebija iespējas nodarboties ar citām lietām, kuras parādījās jau tālākā dzīves gājumā. Piemēram, man ļoti patīk spēlēt futbolu, volejbolu un citus sporta veidus, taču pusaudža gados nebija draugu ar līdzīgām interesēm, tāpēc brīvais laiks tika pavadīts pie datora. Īpaši izteikti tas bija pirms 10 gadiem, kad jaunās tehnoloģijas strauji ienāca arvien lielākā skaitā ģimeņu, taču viena no problēmām vēl jopro-jām ir ierastajai sistēmai tikt līdzi un “cīnīties” ar digitālo pasauli, jo, ja esam atklāti, tad ik viens no mums izvēlētos darīt kaut ko interesantu datorā, nevis sēdēt mācību stundā, kur stāsta kaut ko pavisam nesaistošu.”

Jānis uzskata, ka galvenā labu attiecību atslēga vecākiem ir izveidot pilnvērtīgas attiecības ar saviem bērniem jau no mazotnes. “Spēja sarunāties un viens otru uzklausīt ir pats svarīgākais, jo vecāki nereti šim aspektam nepievērš uzmanību, tad pusaudža gados attopas, ka kaut kas nav kārtībā un domā, ka ar dažām sarunām vai piespiedu kārtā izdosies labot to, kas ir veidojies gadi-em ilgi – tā ir saikne starp vecākiem un bērniem.”

Mācīt, nevis moralizēt

Vai tiešām aprakstītā drāma risinājusies vien mammas galvā? Komentē Dr. med., Rīgas Stradiņa universitātes docente, ārste psihoterapeite narkoloģe Velga Sudraba: “Domāju, ka mamma demonstrē līdzatkarīgu uzvedību ar narcistisku piesitienu. Nerunā ar dēlu, bet kaut ko savā galvā “izdomā”, “saceras”, pati viļas savās gaidās utt.. Un tad ar dēlu notiekošais,sāk aktivizēt mātes gatavību uz dzīvi ar atkarīgo. Un bieži vien vecāki paši pastumj bērnus uz to!”

Bet kā vecākiem pamanīt, kur ir tā robeža, kad aizraušanās pārtop par atkarību? “Es pat ieteiktu jautājumu pārformulēt, pagriezt pret sevi pašu vispirms, nevis pret bērnu! Respektīvi, vecākiem vispirms jānovēro un jāpazīst sava uzvedība un attieksme! Vislielākā vecāku problēma ir pacietības trūkums. Visā! Gan klausīties bērnā, ko viņš stāsta, klausīties uzmanīgi, ar interesi; pievērst uzmanību bērnam tik daudz, cik viņam vajag; pavadīt laiku ar viņu, spēlēties, sarunāties, stāstīt, klausīties utt.. Mācīt, nevis moralizēt,” uzsver V. Sudraba, viņa turpina: “Bet vecākiem tas ir tik viegli un vienkārši – iedot bērnam telefonu, vēlāk – datoru, pašiem “iebāzt galvu televizorā, datorā vai telefonā” un lai “sīkais” liek mieru, pats izklaidējas… Un bērni arī sāk “izklaidēties” paši.”

Ir kopīgas iezīmes tiem pusaudžiem, kuri aizraujas ar datorspēlēm: viņiem nav attiecību (vai tās ir sliktas) ar vecākiem, īpaši ar tēviem. “Mātes šādā ģimenē ir diezgan kontrolējošas, narcistiskas un arī nespēj veidot līdzvērtīgas attiecības ģimenē. Ir vai nu vadītājas, kontrolētājas, viszinošās, vai arī tieši pretēji – maziņas, ievainojamas, bezspēcīgas. Pie tam bieži vien šie abi stāvokļi mijas – atkarīgs, pret kuru objektu uzvedība tiek izrādīta. Tāpēc šie pusaudži nemāk veidot attiecības ar vienaudžiem. Viņi arī ir diezgan narcistiski, daudz fantazē “kā būtu, ja būtu” vai “tad, kad...” Sapņo par kaut kādiem saviem sasniegumiem un uzvarām, bet neko nedara lietas labā. Daudz ko iesāk, bet nepabeidz (jo tā dara arī vecāki). Nemāk pavadīt brīvo laiku, viņiem arī nav pacietības, ātri viss apnīk, vajag arvien jaunus izaicinājumus. Vecāki bieži ir tendēti uz naudu, arī bērni tādi kļūst. Šiem pusaudžiem bieži diagnosticē uzmanības deficīta sindromu,” novērojusi speciāliste.

Ja vecāki vispirms sāks darīt kaut ko paši ar sevi, tad bērni nenonāks atkarībā. “Bet - diemžēl! Liela daļa vecāku nedarīs neko, tātad bērnu atkarība būs likumsakarīgs iznākums. Vecākiem daudz vieglāk ir atzīt: “Mans Pēterītis ir atkarīgs. Izdariet ar viņu kaut ko!” nevis: “Ar mani kaut kas nav kārtībā, es slikti ietekmēju savu bērnu, esmu nepacietīgs, mani kaitina mans bērns, es gri-bu, lai viņš mani liek mierā utt..” Savas prakses gados esmu neskaitāmas reizes piedzīvojusi, ka māte, atvedot dēlu vai atnākot runāt par problēmu, lielāko daļu laika runā par to, cik viņai grūti (ceļas spiediens, sāp galva, klapē sirds), bet pilnībā noliedz, ka viņai vajadzīga palīdzība. Atsakās no tās un nekādi nesaprot, kāpēc dēls nevēlas ārstēties. Tad mēdzu teikt, ka uzvedas jau abi vienādi, to vecākiem ir grūti saprast, jo sevi un savu uzvedību novērot viņi nemāk,” saka V. Sudraba.

Atkarībai ir konkrētas pazīmes – bērns arvien vairāk laika pavada pie datora, nevar ievērot laiku, kas ir nosprausts datorspēlēm, viņa domas ir pārņemtas ar spēli, datorspēles sāk traucēt citām aktivitātēm. Vēl - pusaudzis jūtas aizkaitināts, kad spēle tiek pārtraukta vai spēle turpinās, neska-toties uz sekām (miega trūkums, pasliktinās sekmes, rodas problēmas ar draugiem, vecākiem; viņš sāk melot, lai iegūtu laiku spēlēm un jūtas slikti – ir aizkaitināts, nomākts, ja nevar spēlēt; nespēj atrast citus izklaides veidus, mazinās viņa radošums. Jo vairāk pazīmju var novērot, jo atkarības iespējamība ir lielāka. Bet atkarības diagnozi, protams, noteika speciālists.

“Un vecāki lai nemaz nestāsta, ka nevar ierobežot bērniem datora, telefona vai planšetes lietošanu! Esmu dzirdējusi pietiekami daudz stāstu, kā vecākiem tas izdodas un pat ļoti sekmīgi,” uzsver V.Sudraba.