Ieva Štāle

Paaudžu konflikti ir mūžseni jau kopš Aristoteļa laikiem. Mūsdienās par šādu konfliktu cēloni var kļūt arī bērna vai pusaudža internetā pavadītais laiks un nodarbes. Ko cilvēks meklē un gūst tehnoloģisko iespēju vilinājuma pārņemts? Un ko darīt, lai atšķirīgu datora un interneta lietošanas prasmju dēļ vecāki nezaudētu kontaktu ar bērnu, iesaka psihoterapeits Voldemārs Švarcs. 

Tā tiešām vēl nav bijis

“Kad mēs augām, tā nebija... Dauzījāmies uz slidkalniņa, kāpām kokos, zem segas lukturīša gaismā lasījām grāmatas...” Tā nereti savu bērnību raksturo vairāku paaudžu vecāki pirms interneta laikmeta, reizēm indīgi piebilstot, ka mūsdienu bērni un pusaudži jau neko nedara – tikai “sēž” internetā... “Kad mēs augām, tā nebija? Šoreiz tā ir taisnība. Jau Aristotelis teica, ka “tā jaunatne ir daudz sliktāka”, nekā iepriekšējā paaudze; senie grieķi “žēlojās”, ka tik traki ar jaunatni vēl nav bijis. Taču interneta pirms tam nav bijis,” saka V. Švarcs. Bet mūsu bērnu vecvecmāmiņas atceras arī tos laikus, kad kļuva pieeejams televizors un savukārt viņu vecmāmiņām tas šķita biedējošs objekts... “Mūslaikos tehnoloģiskais lēciens novedis pie tā, ka dzīvē ienācis interaktīvs objekts – caur internetu dators kļūst interaktīvs. Līdz tam cilvēks tomēr nevarēja mijiedarboties ar televīzijas programmu, ar televizoru sarunājās ļoti vientuļi cilvēki, vai tādi, kuriem citas lielas problēmas,” pasmaida psihoterapeits. “Mūsdienās internetā varam sar-unāties, mākslīgais intelekts mums var sūtīt dažāda satura vēstules, internetā varam iepazīties – teiksim, Afganistānā dzīvojošs ārsts no ASV grib iepazīties, bet nevar satikties dzīvē, tikai sūtīt fotogrāfijas un pēc otras vēstules jau sūtīt ziņu, ka ir iemīlējies... Un izrādās, ka šo tekstu sūta mākslīgais intelekts.”

Bez šaubām, arī skolas bērni var saņemt tamlīdzīgas savai vecuma grupai pielāgotas vēstules, piedāvājumus, var saņemt arī attieksmi. “Līdz šim arī tā bijis, ka bērni skolā dažādos veidojas mijiedarbojas, sūta zīmītes, rausta aiz bizēm, bet tagad tas ir iespējams publiskā veidā, kas ir ļoti atvērts. Internets piedāvā tādu kā intimitāti, kas bieži vien var būt viltus intimitāte. Piemēram, iepazīstoties internetā, cilvēki ļoti bieži to izjūt vai pārdzīvo kā vēl reālāku iepazīšanos, nekā iepazīšanās dzīvē. Satiekoties reālajā dzīvē var teikt: mēs viens otru tik maz pazīstam! Bet internetā, apmainoties ar dažām vēstulēm, var teikt: o, tas cilvēks man ir tā kā draugs. Savā veidā tā ir sajūta, kad internets ir manā datorā, manā personiskajā telpā un tas ļoti attīsta intimitātes sajūtu,” skaidro V. Švarcs, pavēršot arī pretēju situāciju: “Ja cilvēks kaut ko izdara vai panāk in-ternetā, vai, piemēram, kāds viņa filmēts videomateriāls iegūst popularitāti internetā, tas uzreiz veido tādu vispasaules panākuma sajūtu. Līdz ar to iespējas internetā mums ļauj spēcīgā veidā izjust divas cilvēciskas lietas – būt ļoti publiskam un atrasties intīmā kontaktā. Cilvēks var būt publisks, anonīms, intīms un tas viss vienlaikus.”

Vai te arī slēpjas bīstamības moments? Psihoterapeits teic – tas ir brīnišķīgais moments, kad šīs nesavienojamās, savstarpēji izslēdzošās vēlmes beidzot iespējams realizēt. Tehnoloģiju iespējas cilvēkam internetu padara par kaut ko ārkārtīgi valdzinošu.

Kopīgais bērniem un vecākiem

Kas ir tas, ko skolas vecuma bērni meklē internetā? “Iepriekš nosauktās situācijas ir kopīgas gan pieaugušajiem, gan bērniem. Vienīgi daļa pieaugušo – vai nu spiestā vai adaptīvā veidā – savas vajadzības var realizēt arī neatkarīgi no interneta. Taču bērniem – runājot par Covid-19 ierobežojumu laiku – internets ir vienīgā sociālā vide: mācības notiek internetā, sarunas ar vienaudžiem un kopīgās tīkla spēles noris internetā. Tas ļoti bieži maina valodu,” skaidro psihoterapeits, viņš turpina: “Jo īpaši tas novērojams starp tiem jauniem cilvēkiem, kurus potenciālie darba devēji meklē dažādiem darbiem – tā konstatējot, ka šiem jauniešiem ļoti grūti veidot loģisku, sakārtotu tekstu. Ir pierasts komunicēt standartfrāžu, žargonu, frāžu saīsinājumu, burtu kombināciju veidā.” 

Izrietoši - arī reālu attiecību pieredze var izrādīties ievainojoša. Piemēram, tāpēc, ka “es neatbilstu gaidām, neesmu pozitīvs, citi cilvēki nereaģe uz mani tik pozitīvi, kā es vēlētos” utt.. “Tad ir patīkami uz kādu brīdi aizstāt šo situāciju ar kompjūterspēli vai radīt savu otru digitālo “es”. Kādreiz mēs sakām: cilvēks radīja iespaidu par sevi. Varbūt mazliet izlikās. Gribēja būt savādāks. Tagad internetā ir iespēja radīt savu digitālo “es”. XX gs. beigās mēs rūpējāmies par to, kādu iespaidu atstāsim. Pirmais iespaids bija ļoti nozīmīgs un sociālā kultūra vairāk koncentrējās uz pirmā iespaida atstāšanu. XX gs. sākumā, kad cilvēki vēl dzīvoja samērā slēgtās kopienās, viens otru pazina kopš dzimšanas, kopā mācījās skolā. Mazpilsētās arī tagad iedzīvotāji viens otru pazīst – viņi varbūt nav draugi, bet viens otru zina, satiekoties uz ielas, zina, kas tas ir Andris vai Pēteris, vai Kristīne un varbūt pat izstāstīt tā otra cilvēka dzīves stāstu. Līdz ar to tam, kādu pirmo iespaidu atstājat, ir maza nozīme. Savukārt lielpilsētā par jums neviens neko nezina. Bet tagad internetā varat izlikties, sevi prezentēt, iepazīties ar cilvēkiem, ievietot svešu fotogrāfiju, publicēt nepareizus datus par savu vecumu, nodarbošanos. Tātad – ļoti daudz ko mainīt. Tā ir situācija, kas padara internetu ļoti pievilcīgu – ar iespēju aizstāt reālo dzīvi ar digitālu spēli.”

Lai nav par vēlu

Kā nezaudēt kontaktu ar bērnu, kurš daudz laika pavada internetā?  “Pirmais - svarīgi runāt. Otrais - pievērst uzmanību tam, cik daudz laika vispār pavadāt ar saviem bērniem. Trešais – koncentrēties uz to, kas jums abiem ar bērnu patīk, ceturtais – atrast to, kas vieno. Jo tad, kad jūsu bērnam jau ir 16 gadu un sakāt, ka jums 16 gadus nebija laika parunāt - jo bijāt aizņemts darbā - bet nu tagad atradies laiciņš sarunai, bērns ir neizpratnē: par ko lai ar vecākiem runā? Bērns dzīvo internetā, no kura vecāki neko nesaprot. Tā rodas plaisa, kad cilvēki aizmirst šīs vienkāršās lietas,” norāda psihoterapeits, viņš uzsver: “Dators un internets ir tikai instruments. Protams, tas ir instruments ar milzīgām iespējām. Un vēl viena lieta – pieaugušajiem cilvēkiem, vecākiem ir jāmācās, tas ir tas, kā pietrūkst. Pagaidām vēl nav pieejami, bet domāju, ka jau tuvākajā nākotnē būs tādi kā internetpratības kursi vecākiem, lai viņi var saprasties ar saviem bērniem, jo bērni jau dzīvos jaunajā pasaulē. Un vecākiem būs nepieciešamas zināšanas, lai varētu ar savām atvasēm labāk runāt. Tā var kļūt par vienu no kopīgajām lietām. Kamēr šādu kursu vēl nav, spēkā ir pirmie četri punkti.” 

Ir lietas, ko jau tagad varam uzticēt robotam – nepatīk slaucīt grīdu, varam nopirkt robotu, kurš uzlaucīs grīdu. “Mēs nevaram teikt, ka tā vienmēr ir labākā izvēle, jo citreiz grīdas slaucīšana un mazgāšana ir tā fiziskā aktivitāte, kas dzīvē pietrūkst. Un, ja esat mazkustīgs, ārāk piedzīvosiet sirds un asinsvadu saslimšanas. Bet, ja runājam par attiecībām ar bērnu, tad jāsaprot, ka svarīgākais ir šis klasiskais četrinieks, kuru neviena tehnoloģija pagaidām nav aizstājusi. Šofera profesiju robots aizstās daudz ātrāk, nekā šos četrus punktus,” piebilst psihoterapeits Voldemārs Švarcs.

Kvalificēta psihoterapeita profesija mūsdienās izrādījusies tik pieprasīta tāpēc, ka tieši cilvēciskie resursi kļūst par jauno vērtību. Cilvēka personība kā resurss kļūst daudz lielāks un nozīmīgāks, nekā konkrētās amata prasmes vai fiziskais spēks.