Ieva Štāle

Neapšaubāmi, tehnoloģiju laikmetā bērni ne tikai prasmīgi lieto internetu, bet dažkārt arī dzīvo “iekš ekrāna.” Kā bērna ilgstoša, nekontrolēta atrašanās pie datora ietekmē viņa veselību un kurš ir visbīstamākais vecums šajā ziņā, skaidro Veselības centra 4 filiāles Capital clinik Riga pediatre, bērnu neiroloģe Vizma Meikšāne.

Bīstamākais vecuma posms

Kā atzīst daktere Meikšāne, bērnu neirologs savu pacientu vizītes laikā satiek un ir jāsāk darbs, kad bērns jau piedzīvo sekas. “Pie datora ilgstoši var strādāt tie, kam ir nobriedusi nervu sistēma. Bet maziem bērniem līdz četru gadu vecumam tā ir nestabila – tiek uzskatīts, ka nervu sistēmas nobriešana notiek līdz četriem, pieciem gadiem. Tad arī varam domāt par bērna gatavošanu skolai, tā jau tas notiek sociumā. Neirologi jau nenodarbojas ar profilaksi, līdz ar to mēr varam redzēt tikai rezultātu tam, ka bērns ilgstoši, nekontrolēti pavadījis laiku pie datora vai viedierīcēs, un ārstējam, kad viss jau noticis,” saka V. Meikšāne.

Daktere norāda - bērna maņas (tauste, redze, dzirde) un kustība nav pielāgota drudžainam, haotiskam dzīvesveidam, kāds iespējams ekrānā. “Galvenais tas, ka viedierīces ekrānā pieejamo iespējams izmantot drudžaini un haotiski. Ja bērns to arī izmanto regulāri, mēnešiem ilgi, var teikt – dzīvo ekrānā, skatās vecumam neatbilstošas lietas, tas iespaido viņa pamata prasmes un harmonisku attīstību,” brīdina neiroloģe, viņa turpina: “Protams, datortehnoloģijas palīdz veidot prasmes, ja tā ir sistēma un bērns no tās gūst mācību. Respektīvi, ja viņš haotiski “nešķirsta” in-terneta vietņu lapas, meklējot vienu, otru, trešo – tas nepatīk, tas patīk... Svarīgi arī, ko ekrānā bērns skatās – vai tā ir filma ar vardarbības elementiem, vai arī uzdevums ar attīstības mērķi. Šajā ziņā bīstamākais posms ir līdz četriem gadiem, bet pats bīstamākais – līdz divu gadu vecumam, kad dažkārt mammas saviem kustīgajiem mazuļiem iedod “ekrāniņus”, lai ir miers.”

Pats šajā pasaulē

Bērnam ir jāpiedzīvo sevi, savu ķermeni, kā teic daktere Meikšāne – jāpiedzīvo sevi kā personību pasaulē. Viņa salīdzina: “Tas ir tā, kā mēs savā bērnībā kādreiz skrējām pa laukiem basām kājām, spēlējām paslēpes utt.. Kad bērns ir iekšā pats šajā pasaulē. Tas veido sapratni par to, “kā es jūtos šajā vietā” ar visu savu ķermeni un maņām. Medicīnā to sauc par proprioceptīvo sistēmu, kas mūs informē par ķermeņa stāvokli telpā: kā cilvēks jūtas staigājot pa akmeņiem, kā jūtas, staigajot pa sagrābtu sienu, kā – jājot ar zirgu utt.. Tās ir sajūtas un informācija ķermenim par pasauli, ko svarīgi trenēt, bet, jāteic, mūsdienu pasaulē bērni visai reti to izbauda, jo surogātkomunikācija to nomāc.”

Koncentrēšanās traucējumi skolā ir ļoti daudziem bērniem, novērojusi speciāliste. Nespēja noturēt uzmanību arī ir sekas tam, ka bērns ilgstoši un nekontrolēti pavada laiku ar viedierīcēm, tajā atrodamo izmantodams haotiski. Daktere Meikšāne turpina: “Kā neiroloģisks traucējums bērnam var būt arī nepārtraukti sadalīta uzmanība, respektīvi, viņš neredz, nepievērš uzmanību galvenajai tēmai. Ekrāns jau nedod pieredzi par prioritātēm, galvenajām lietām, tas ļauj pakļauties nākamajam un nākamajam vilinājumam – varbūt nākamais būs vēl interesantāks. Un sekas piedzīvojam skolu sistēmā – bērnam ir garlaicīgi, jo skolā it kā nekas nenotiek, bet ekrānā viss notiek “bez pārtraukuma.” Bērns skolā vairs nevar koncentrēties, jo viņam nav šādas spējas pieredzes.”

Neirologi novērojuši – tehnoloģiju pārņemtos nenobriedušos prātus var piemeklēt galvassāpes, miega traucējumi, redzes traucējumi. Un vēl - arvien biežāk tehnoloģiju laikmeta bērni piedzīvo subdepresijas stāvokli; tā ir tendence uz depresiju, kad bērns jūtas, piemēram, vientuļš, lai arī internetvidē komunicē ar tik daudziem vienaudžiem! “Tā ir surogātkomunikācija, slēpšanās aiz digitālās sienas, kad īstenībā bērns jūtas vientuļš. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc bērns tiek atvests pie neirologa. Mēs redzam, kā bērniem mainās bērnība un kādi viņi pēc tam ir skolu sistēmā: zūd ne tikai koncentrēšanās spējas, bet arī pašdiciplīna, ir uzmanības trūkums. Redzam neveiklus bērnus. Viņiem arī fiziskas koordinācijas vairs nav, nevar uz vienas kājas klasītes palekt - krīt, bet, ja ķermenis nav koordinēts, nav koordinēta arī apziņa,” saka V. Meikšāne. 

Aizejot dabā 

Ja cilvēks nav koordinēts, viņš nav arī stabils šai pasaulē, kurā dzīvo. Izrādās, staigājot, skrienot, mēs harmonizējam savas smadzeņu puslodes: labā kāja, kreisā kāja... “Reizēm arī tīri fiziski sūtām informāciju smadzeņu daļām. Vide dabā to rosina pati no sevis – ar skriešanu, rāpšanos un brīvības sajūtu; tā dod mazliet tādu “es esmu varens” sajūtu pozitīvā nozīmē. Pašapziņu – es var kaut ko izdarīt pats saviem spēkiem. Mūsdienās gan vairs nedrīkstam bērniem dot pilnīgi brīvu vaļu, jo dzīvojam salīdzinoši bīstamā sociuma vidē. Tāpēc arī lauku bērni atšķiras no pilsētas bērniem,” saka daktere Meikšāne. 

Šovasar Tele2 un Pētījumu centra SKDS veiktajā aptaujā Paaudžu konflikts viedierīču lietošanā un uztverē “Kad mēs augām, zāle bija zaļāka” respeondenti tika iztaujāti arī par to, cik apmēram stundu tipiskā dienā ģimenē jaunākais bērns izmanto viedierīces. 20% no aptaujātajiem vecākiem, kuriem mājās ir atvases vecumā no 2 līdz 17 gadiem, atbildējuši, ka līdz sešām stundām, savukārt 12% aptaujāto atzinuši, ka vairāk nekā sešas stundas. Bet vidēji tās ir 3,46 stundas. 

Pētījuma gaitā lielākā daļa vecāku, kuru ģimenē bērniem tiek ierobežots viedierīču un/vai interneta lietošanai paredzētais laiks, apgalvojuši, ka viņu bērns to uztver mierīgi (51%). Aptuveni trešdaļa (31%) vecāku atzinuši, ka viņu bērns kļūst sadusmots. Tāpat vecāki norādījuši, ka ar ierobežošanu kontrolētais bērns kļūst arī apbēdināts (28%), aizkaitināts (19%) un garlaikots (19%).
Vai tas nozīmē, ka vecākiem jāprot salāgot bērna internetvidē pavadīto laiku ar atrašanos dabā un fizisko aktivitāšu iespējām? V. Meikšāne iesaka: “Ejiet dabā, cik vien iespējams, tā ir tā bērnības garša, ko mēs atceramies visu mūžu. Tā, kas mums dod personības sajūtu. Kāpēc tagad tik popu-lātas ir apzinātības skolas – jo cilvēki nezina, kas viņi ir, nav radusies personības sajūta, ko bērnībā jājūt pašam, esot dabā.”